Aktivitāte paaugstina bērnu jutīgumu un spēju koncentrēt uzmanību, attīsta novērošanas prasmes, padara asāku uztveri jutīgākai dabas pieredzei.

Aktivitāte piedāvā nepastarpinātu pieredzi ar dabu, kurā skolēns izmantojot plānu papīra lapu un krītiņu, satausta un izjūt koka stumbra mizu – ieelpo tā smaržu, sajūt tā raupjo mizu un interesanto mizas rakstu.

Šajā aktivitātē jūs izvēlaties akmeni, augu vai dzīvnieku vai citu dabas objektu, kas jums varētu pastāstīt interesantu stāstu. Piem., jūs varat notvert apkārtni, dzeltenu puķi, klinti vai kalna virsotni, vai pat vēju.

Izvēlieties jebko, ko jūs labi pazīstat. Cenšaties uzzināt par to pēc iespējas vairāk, dažādos veidos. Piem., ja esat izvēlējies akmeni vai puķi, varat sajust tā tekstūru ar rokām. Paskatieties vai kaut kas uz tā aug.  Skatiet kaut kā pierādījumus kā, piem., uguns, sausuma vai erozijas – varbūt tas cietis no bojājumiem citādā veidā. Apstājies nelielā attālumā un apskaties, kā tas iederas apkārtējā vidē.

Mērķis
• Iepazīt un praksē apgūt dažādus koksnes izmantošanas veidus, veicinot skolēna interesi par koka
amatniecību

Mērķis:
• Iemācīties lietot vienkāršu pētniecības metodiku, apgūstot dažādas koku pazīmes un īpatnības

Pieliekot izdomu, ar 40-60 soļus garu virvi jūs varat radīt neiedomājamu piedzīvojumu citiem. Atrodi klaju vietu ar interesantiem objektiem, vecs koks, sūnām noklāts laukakmens, nokritis baļķis, un dažādas mikrovides. Izvēlies taku, pa kuru ir šie objekti un vietas. Tad novelc virvi pa taku kā ceļvedi dalībniekiem ar apsējiem. Pārliecinies, ka tajā nav indīgi augu, kukaiņu ligzdošanas vietas, akmeņi, zem kuriem varētu būt čūskas.

Arī tipisks pilsētas parks var būt noderīgs aklajai takai. Iešana ar aizsietām acīm pastiprina citas maņas un padara pat salīdzinoši vienkāršu taku aizraujošu.

Aicini abus dalībniekus būt klusiem, kamēr partneris ar aizsietām acīm pēta īpašo vietu un iet uz un no tās. Pastāsi: ”Ar apsējiem jūs esat daudz uzmanīgāki, un jūs varēsiet vieglāk atrast īpašo vietu atkal ar atvērtām acīm.”

Es spilgti atceros savu pirmo pārdzīvojumu ar aizsietam acīm. Mani aizveda pa taku uz upes pieteku, kurā es iebridu līdz ceļiem un, šļakstoties ūdenim, varēju izjust straumes tecējumu. Tad mans vadītājs pajautāja, vai man ir vēlēšanās iet par straumi lejup. Un tad mēs devāmies tālāk. No sākuma mēs gājām pavisam piesardzīgi, bet drīz vien es jau biju spējīgs atbrīvoties un atdod sevi straumei, ļaujot tai mani nest, kur vien vēlas. Milzīgu prieku man sagādāja sānstraumes, kas lieca un grieza manu ķermeni, kamēr klunkstēšana, rēkšana, gaisa švīkoņa un burbuļošana visapkārt man veidoja visbrīnišķīgāko mūziku. Es nekad nebiju zinājis, ka upes pieteka var būt tik brīnišķīga!

Saulrieta gleznainās krāsas vada mūs maģiskā krēslā. Šajā laikā, modrs vērotājs var redzēt daudzas brīnumainas pārvērtības un notikumus. Kaut arī šo pāreju mēs visi savā dzīvē esam redzējuši daudzreiz, to ikreiz ar prieku var veikt arvien no jauna.

Vertikālā poēma ir populārs Pētnieka ceļveža nodaļas Ceļo uz dabas sirdi uzdevums. Taču to var lietot arī kā atsevišķu aktivitāti.

Lai izmantotu Vertikālo poēmu, vispirms aplūko kaut ko valdzinošu – varbūt tas ir pļavas zieds vai jūras līcis.

Indiāņiem dziļas dabas zināšanas nāk no pašas dabas. Ceļojums uz dabas sirdi dod iespēju sajust sevi kā dabas daļu – ieklausīties tajā, un pilnībā izdzīvot to, kā to dara iezemieši.

Putni simbolizē brīvību un eleganci, un tie ir uz mūsu planētas vieni no visiedvesmojošākajiem dzīvniekiem. Vislabākais veids, kā iepazīstināt cilvēkus ar putniem, ir nodrošināt tuvu tikšanos ar tiem. Patiesībā putnus ir viegli atsaukt.  Ir tik jauki vērot, kā putni tepat lidinās no viena zara uz citu. Daudzi draugi un skolēni ir kļuvuši par putnu entuziastiem uz visu mūžu pēc šādas pirmās tuvās tikšanās ar tiem. Taču šādai pievilināšanai ir jābūt pārdomātai. Esi uzmanīgs, jo tas var traucēt ligzdojošos putnus.

“Klusās medības” praktizē Amerikas indiāņi. Drosminieks, kas šādi gribēja medīt, izvēlējās vietu, ko viņš labi pazinājs un, kura viņu saistīja. Viņš apsēdās mežā vai uz kalna nogāzes un noskaņojās uz mierīgu un modru novērošanu. Ja viņa ierašanās bija izraisījusi satraukumu apkārtējos dabā, viņš pacietīgi gaidīja, kamēr dabas pasaule atgriežas pie tās ierastā, harmoniskā ritma. Parasti šāda “mednieka” vienīgā vēlēšanās bija novērot un mācīties.

Iedomātais koks, iespējams, ir viena no visefektīvākajām šīs grāmatas aktivitātēm ekoloģiskās apzināšanās un ētikas apgūšanai. Tas tik ļoti iepriecina sirdi, redzot dalībniekus “kļūstam” par kokiem, pilnīgu paša iegremdēšanos meža dzīvē, redzot tādu cēlu īpašību kā labsirdības un līksmas harmonijas izpausmi.

“Vēl ilgi pirms saullēkta tās sāka gatavoties lidojumam. Kad plāns bija pārspriests, to balsīs ieskanējās viegls satraukums. Tās sāka strauji grozīt galvas, un tad pēkšņu, iegriežoties pa vējam, visas bija gaisā, četrpadsmit vai četrdesmit uzreiz, ar uzvaras saucienu platiem spārniem šķeļot tumsu. Tās riņķoja, strauji celdamās gaisā, un izzuda skatienam. Arturs sāka justies neveikli. Viņš kļuva nemierīgs… Viņš vēlētās pievienoties un izjust rīta lidojumu, kas acīmredzot bija tik patīkams. Viņu vidū valdīja draudzība, brīva disciplīna un dzīvesprieks. Kad Arturam blakusstāvošā zoss izplēta spārnus un savēcināja tos, viņš gluži neapzināti izdarīja to pašu.”

No T. H. Vaita grāmatas “Pagātnes un nākotnes karalis”

Kad biju bērns, pie manām mājām es ievēroju mazu putniņu – slaidu, krāšņu, sarkankrūtīša lielumā. Es tādu nebiju redzējis nekad iepriekš. Galva un mugura bija melni, acis – sarkanas, sāni – kastaņkrāsā, bet vēders – balts. Izplestajos spārnos vizēja žilbinoši plankumi. Kad tas lidoja, bija brūnā, baltā un melnā sajaukums. Es nezināju nevienu, kurš varētu pateikt man, kā šo putnu sauc, kamēr uztrenēju skatienu atrast vajadzīgo putnu starp simtiem citiem attēlos putnu ceļvedī.

Katru dienu divu nedēļu garumā es devos ārā un vēroju šos putnus. Es redzēju kā viņi pavilka sāņus lapas un zariņus, lai atrastu barībai kukaiņus un sēklas. Tie darbojās ar lapām tik sparīgi, ka sataisīja lielāku troksni kā briedis. Tiem bija trallinoša dziesma un kaķim līdzīgs Mjau. Man šie putni bija brīnišķīgi un mistiski.

Manī interese par šiem putniem ir augusi mūža garumā un pārtapusi par putnu vērošanu. Tas, ka netika atrasta ātra atbilde, jo ilgāk kvēlo šī ziņkārei, jo vairāk tu mācies. Visas dziļās zināšanas ir dzimušas no brīnuma un atklājuma.

Tieši kā šī putna gadījumā.

Šī spēle ļauj skatīt attēlu ar svaigu skatienu, nesabojājot to ar  prekoncepcijām. Tā ka klausoties ir augsta uzmanības intensitāte, tā tiek saglabāta arī skatot attēlu.

“See how willingly Nature poses herself upon photographers’ plates. No earthly chemicals are so sensitive as those of the human soul.”  -John Muir

Fotokamera pārtrauc domas un nemierīgumu, un spēlētāji visu spēj saskatīt skaidri. Tās sniegtais pārdzīvojums ir viens no visspilgtākajiem un visneaizmirstamākajiem, kas doti šajā grāmatā.

Kokiem, kā teica Budda, piemīt neiedomājama laipnība  un labvēlība un tie iedvesmo cilvēka garu. Zinātniskie pētījumi liecina, ka tie nomierina un veicina garīgo un radošo izaugsmi.

Spēle ar kokiem mūs vieno neaizmirstamā veidā.

Aizsieto acu aktivitātes rosina uztveri, saasinot citas maņas. Šo spēli var izmantot, lai ar grupu uzmanīgi ceļotu noslēpumainā vidē – saules piepildītā mežā, dzīvā ar putnu dziesmām, vai arī izmantot ceļā uz brīnišķīgu dabas ainavas skatulaukumu.

Es sēžu stundām ilgi, vērodams putnus vai gliemežus, vai lūkodamies ziedā. Kad es vēroju kādu jaunu augu, es apsēžos viņam blakus minūti vai dienu, lai padarītu to par paziņu un cenšos sadzirdēt, ko tas man stāsta.

John Muir: My Life with Nature