Ja jūs pats gribētu izveidot savu mežu, kāds tas izskatītos? Šī nodarbība palīdzēs bērniem rosināt domas par ilgtspēju un skaistumu, lietojot iztēli.

Aktivitāte paaugstina bērnu jutīgumu un spēju koncentrēt uzmanību, attīsta novērošanas prasmes, padara asāku uztveri jutīgākai dabas pieredzei.

Katrs bērns izprot apkārtējo pasauli citādāk, šī aktivitāte ļaus aktivizēt skolēna iztēli un redzējumu par dabu – kāda tā ir, cik krāsaina, cik skaista, priecīga vai skumja?

Šī aktivitāte modina un der par paraugu cilvēku mīlestībai pret visu esību. Paužot pateicību dabai, mēs veicinam pašu atbildību par to.  Daudzas reizes putni ir atsaukušies uz grupas dziedāto Putni gaisā tuvējos kokos ar bagātīgām dziesmām.

Džons Mūrs stāstīja stāstus par viņa tikšanos ar savvaļas dzīvniekiem, kokiem un vētrām kalnos. Viņa klausītāji jutās, ka atrodas tur patiesībā. Viena klausītāja sacija: “Mana piere juta vēju un lietu!” Kā jau minēts iepriekš, stāstu stāstīšana ir dalīšanās ar mūsu prāta pārdzīvojumiem (pieredzi).

Klausītājs patiešām pārdzīvo stāstījumu. Pētījumi liecina, ka stāstītājam un klausītājiem ir viena un tāda pati insulas aktivitāte, aktivitāte frontālajos smadzeņu apgabalos – tajos pašos, kas veicina pašapzināšanos un emocijas. Kad mēs stāstām iedvesmojošu stāstu par izcila naturālista dzīvi, ikviens klātesošais (tai skaitā stāstītājs) gūst  gan emocionālu, gan garīgu labumu.

Mūsdienu modernajā laikmetā, kad neiedomājami strauji notiek neiedomājamas pārmaiņas, izšķiroši svarīgi ir piedāvāt veselīgus lomu modeļus (kas kalpo par paraugu). “Tautas pazīst pēc cilvēkiem, kuri paši par sevi ir izcili” ir teicis kāds gudrs vīrs. Modernajā kultūrā, jaunie cilvēki vēlas līdzināties slavenībām sportā, mūzikā un filmu pasaulē.  Tāpēc izšķiroši svarīgi ir dalīties ar diženu cilvēku dzīvēsstāstiem, kuri dziļi rezonē ar pasauli un pilni ar rūpēm par savu tautu. Ja mēs to darām, mēs stāstam par tiem varoņiem, kurus patiesi ir vērts atdarināt. Kad mēs no jauna izdzīvojam dzīves pieredzi un pasaules skatījumu kāds tas ir Jonh Muir, Rachel Carson un Henry David Thoreau, tas sniedz gan saviļņojumu, gan pārveido mūs.

Ikvienu, bet īpaši bērnus, ļoti ietekmē noteikti lomu modeļi, kuriem viņi grib līdzināties. Aizraujoši stāsti no cilvēku dzīves, ja tos stāsta no visas sirds un dvēseles, atraisa mūsu iztēli un paplašina redzesloku. Izcilo dabas pētnieku dzīvesstāsti ir lielisks palīgs ne tikai, lai  atdzīvinātu un atklātu klausītājiem aizraujošu dabas pārdzīvojumu un tās gudrību, bet arī lai radītu izpratni par to, cik svarīgi ir dzīvot ar augstiem ideāliem.

Izvēlies personu, kuras dzīve un idejas tevi ir iedvesmojušas, un ir bijis pilnīgi jauns veids dzīvei un esībai. Tu pats esi iedvesmots, tādēļ tu spēj nest šo entuziasmu savā stāstījumā. Izvēlies jautru un aizraujošu stāstu kas pauž dabā pārdzīvoto. Sakārto savus stāstījumus pēc noskaņojumu: jautri, iedvesmojoši, dramatiski, tad dziļi jēgpilni – nodrošina auditorijas entuziasmu un jutīgumu.

Es pats esmu izstrādājis nodarbību sēriju, kurās es stāstu par Džonu Muiru, Džordžu Vašingtonu Kārveru un Asizes Svēto Francisku. Tavas pūles attaisnosies, redzot, cik dziļi cilvēkus aizkustina Kārvera gandrīz mistiskā saskaņa ar augu pasauli un mīlestība pret to, viņa pašaizliedzīgā kalpošana cilvēcībai, neuzvaramais gars. Aizkustina arī Svētā Franciska brālīgā mīlestība un cieņa pret visu Dieva radību, ieskaitot putnus, kokus un vēju. Viņa līdzjūtība, kas ne vienu reizi vien likusi viņam šķirties no pēdējā apģērba gabala, lai palīdzētu ciešanās nonākušam dzīvniekam, kā arī atvadīties no savas skopās maltītes, lai remdētu dzīvnieka izsalkumu. Un Džona Muira milzīgais prieks par dabu, viņa bagātā pieredze un neskaitāmie piedzīvojumi dabā!

Dziļas tikšanās ar citiem cilvēkiem un ar dabu ir brīnumains brīdis, ko varam atcerēties uz visu mūžu. Bet  šos mūsu nodomu dzīvi dzīvot daudz jēgpilnāk var viegli aizmirst. Vēstule sev notver cilvēku tābrīža iedvesmu vēstulē, kas tiek rakstīta pašam sev. Vienu mēnesi vēlāk, šī vēstule tiek nosūtīta viņiem kā atgādinājums par dzīves augstākajām prioritātēm.

Šī aktivitāte palīdz sajust vienotību ar visām lietām.

Reiz kādā Dienvidkalifomijas mežā 12 zēni un es veicām pastaigu, pusstundu paliekot vienatnē pilnīgā klusumā. Tad mēs gājām pa kādu ceļu, kas bija aizaudzis un koku noēnots, uz vietu, kur varējam redzēt lielo Mohevas tuksnesi, kas pletās tālu lejā. Putni un kukaiņi dziedāja korī, un gaiss šķita kā elektrizēts no mūsu klusēšanas. Zēns, kurš bija kaut ko saskatījis, uzsita pa plecu savam biedram, norādīdams uz kaut ko, kas piesaistīja viņa uzmanību. Zēna acis liecināja par dziļu mieru un prieku, kas bija viņu pārņēmis.

Mēs redzējām stirnu, kas lēni nāca pretī, aizrāvusies ar ceļmalas krūmu vērošanu. Kad mēs bijām tikai desmit metru attālumā, viņa graciozi pacēla galvu un mierīgi uz mums paskatījās. Viņas acis bija tik nevainīgas un uzticīgas, ka tās atkausēja mūsu sirdis: reti mūs daba pieņem tā vienkārši bez ierunām, kā šoreiz to izdarīja šī maigā radība. Tā bija neparasta sajūta, it kā mēs būtu atgriezušies mājās pēc ilgas trimdas.

Desmit minūtes vēlāk mēs uzdūrāmies trim koijotiem, kas skrēja gar ceļu. Kā kucēni tie dažus soļus paskrēja, tad apstājās un iekaucās, grozot galvas no vienas puses uz otru un ziņkārīgi mūs vērojot.

Mēs sasniedzam klints ragu, no kura bija pārredzams tuksnesis, un stāvējām tur stundu vēl joprojām klusēdami un ļaujot satumstošajai tuksneša pasaulei mūs uzsūkt sevi.

Salokāmais dzejolis ir lielisks dabas pārzīvojumu apkopošanas veids. Šī aktivitāte ir radīta North Carolina Bound School.

Mēs atradāmies dziļi nacionālā parka Lielas Dūmakainais kalnsa  mežos uz mazas saliņas, kurai vienā pusē brāžas ūdens straume, bet otrā pusē rāmi viļņojās ezeriņš. Tā bija burvīga vieta, ārkārtīgi piemērota Dabas refleksijām. Visi piecdesmit mūsu grupas cilvēki bija pilnīgi iegrimuši dabas skaistuma vērošanā. Daži sēdēja uz klintīm strauta malā, citi bija iekārtojušies zem kokiem un lūkojas pāri ezeram. Visi bija ļoti mierīgi, modri un vērīgi. Katram no mums rokās bija kartīte, uz kuras bija uzrakstīta kāda iedvesmojoša atziņa un dabas meditācija, ko izmantot, lai koncentrētu uzmanību. Vēlāk mēs dalījāmies pārdzīvotajā un izjustajā. Pat tik lielā grupā, kāda bijām mēs, varēja just klusu saskarsmi ar dabu. Dabas refleksijas ir lielisks paņēmiens klusu pārdomu noskaņas un dziļas saiknes radīšanai starp dalībniekiem.

Padziļinātas vides izziņas programmas laikā dalībnieki bieži piedzīvo brīžus, kad “saplūst ar dabu”. Īpašie momenti ļauj šos dziļos, bieži vien nepaustos pārdzīvojumus paust, pastāstīt citiem, apzināt pārdzīvoto, daloties ar šo pārdzīvojumu vienam ar otru.