Ja jūs pats gribētu izveidot savu mežu, kāds tas izskatītos? Šī nodarbība palīdzēs bērniem rosināt domas par ilgtspēju un skaistumu, lietojot iztēli.

Iepazīt dabu un sev apkārt esošo pasauli ar maņu palīdzību.

Šis ir uzdevums, kas aicina aizdomāties par „līdzsvara” nozīmi dabā.

Spēle rosina modrību, veido kontaktu starp dalībniekiem, vadītāju, apkārtējo vidi un rada aizrautības atmosfēru. Bērni mācās pārvietoties telpā ar aizsietām acīm, mēģinot likt lietā citas maņas: garšu, skaņu, smaržu un tausti.

Pasaule ir bagāta ar dažādām skaņām. Ar skaņu palīdzību dzīvās būtnes sazinās. Aktivitāte paaugstina un nostiprina bērnu uzmanību, pielietojot dzirdi, padara rāmāku prātu, saasina uztveri jutīgākai dabas pieredzei.

Aktivitāte paaugstina bērnu jutīgumu un spēju koncentrēt uzmanību, attīsta novērošanas prasmes, padara asāku uztveri jutīgākai dabas pieredzei.

Aktivitāte piedāvā nepastarpinātu pieredzi ar dabu, kurā skolēns izmantojot plānu papīra lapu un krītiņu, satausta un izjūt koka stumbra mizu – ieelpo tā smaržu, sajūt tā raupjo mizu un interesanto mizas rakstu.

Katrs bērns izprot apkārtējo pasauli citādāk, šī aktivitāte ļaus aktivizēt skolēna iztēli un redzējumu par dabu – kāda tā ir, cik krāsaina, cik skaista, priecīga vai skumja?

Šajā aktivitātē jūs izvēlaties akmeni, augu vai dzīvnieku vai citu dabas objektu, kas jums varētu pastāstīt interesantu stāstu. Piem., jūs varat notvert apkārtni, dzeltenu puķi, klinti vai kalna virsotni, vai pat vēju.

Izvēlieties jebko, ko jūs labi pazīstat. Cenšaties uzzināt par to pēc iespējas vairāk, dažādos veidos. Piem., ja esat izvēlējies akmeni vai puķi, varat sajust tā tekstūru ar rokām. Paskatieties vai kaut kas uz tā aug.  Skatiet kaut kā pierādījumus kā, piem., uguns, sausuma vai erozijas – varbūt tas cietis no bojājumiem citādā veidā. Apstājies nelielā attālumā un apskaties, kā tas iederas apkārtējā vidē.

Augu secība ir process, kurā, nomainoties augsnes un mitruma apstākļiem, parādās jaunas sugas, kas nostiprinās apvidū, izspiežot vecās sugas, kur tām ir piemērotāki apstākļi.

Vislabākais laiks spēlei – mājupceļš no nakts pārgājiena. Bet to var spēlēt arī jaukā vasaras vakarā, kad krēsla nemanāmi pārvēršas nakts tumsā.

Amerikas indiānis, mednieks, kas reizēm ar nolūku uzvilka maskēšanās tērpu, mēģināja pat domāt līdzīgi un it kā ieiet tā dzīvnieka vai objekta tēlā, ar kuru viņš personificējās. Indiānis zināja, ka briedis, lācis vai putns, ko viņš medī, var atklāt viņa klātbūtni ne tikai ar acu, deguna un ausu palīdzību, bet arī ar spēju “sajust” cilvēka klātbūtni. Tie, kas slēpjas, var mēģināt noskaņoties uz šo intuitīvo spēju, kas piemīt arī cilvēkiem.

Tie, kas slēpjas cenšas sajust, ka viņi ir apkārtnes dabiska sastāvdaļa. Meklētāji savukārt var censties sajust svešinieka klātbūtni starp akmeņiem un lapām.

Koijotu rejas, noslēpumaina čaboņa, spokains pūces sauciens naktī. Savādas un nepazīstamas skaņas padara āra pasauli vēl noslēpumaināku un aizraujošāku.

“Izdzīvošanas prasme” dod mums pārliecību un ļauj mums labāk sajust, kādas ir mūsu dabiskās saiknes ar pasauli. Izdzīvošanas pārgājieni vienmēr ir aizrautīgi pārdzīvojumi, pat tad, ja tie ilgst tikai dažas stundas. Apgūstot arvien vairāk prasmju un iemaņu, tu droši vien gribēsi pārbaudīt savas spējas vairāku dienu vai nedēļu ilgā pārgājienā.

Kļūsti par pienenes pūku, kas lēni peld gaisā, vai par koku; izjūti, kā tavu lapotni uz visām pusēm šūpo vējš. Kļūsti par koijota mazuli, kas draiskuļojas pa puķu klātu izcirtumu, vai par lāci ziemas miegā.

Lomu spēle ļauj sajust dažādu dzīvības formu īpašības, uzvedību un to iekšējo noskaņojumu. Tā it kā “iepotē” tās tevī un paver tev iespētu uzzināt paša sirds un prāta attieksmi pret izjusto.

Mežs liekas svaigs un interesants, kad uz to paraugās no pavisam cita skatupunkta. Šajā spēle dalībnieki mierīgi guļ zemē – uz meža grīdas, vērojot un klausoties, kā šūpojas koki, laidelējas putni un plivinās vējš. Pa šķirbām lapotnes griestos klusi mākoņi slepus ieskatās koku veidotajā istabā. Dzīvnieki var pienākt gluži tuvu, jo bērni ir klusi un paslēpušies.

Tā ir nakts spēle. Viens spēlētājs sēž ceļa vidu, pa kuru nebrauc mašīnas. Acis tam  ir aizvērtas un viņam ir lukturītis. Citi spēlētāji mēģina klusu paiet viņam garām nepamanīti.

Apburošais skaņu koris sajūsmina spēlētājus. Skolēni mīl šo aktivitāti un ir pārsteidzoši klusi, attēlojot apkārtesošās skaņas.  Kaļ dzenis. Koku galotnēs šalc un čabinās vējš. Flautai līdzīgi iesvilpjas strazds. Pa stāvu nogāzi čalodams lejup plūst strauts.

Sēdēšana mierā un apkārtējo koku, putnu un zāles skaņu klausīšanās padara mūs mierīgus un padziļina mūsu izpratni par dzīvību mums apkārt.  Skaņu karte ir lieliska aktivitāte, lai veidotu ikvienā savas vides apzināšanos.

Šī spēle ļauj cilvēkiem kļūt ne tikai par labiem dabas vērotājiem, tas palīdz sajusties dzīviem. Tūristi bieži īslaicīgi zaudē orientāciju ar mežu apaugušā vai citā šādā apvidū. Bieza migla, sniega vētra, tumsa arī var būt par apmaldīšanās iemeslu. Cik tuvu? Ar aizsietām acīm spēlētāji izmanto savas taustes, dzirdes un smaržas maņas lai atklātu pierādījumus dabā un tas palīdzētu viņiem droši doties atklātā laukā vai pļavā.

“Es redzu” palīdz skolēniem un pieaugušajiem kļūt vairāk uzmanīgiem un iesaistītiem savā dabas apkārtnē. Pat ja šo aktivitāti spēlē dažas minūtes, tās vienkāršums spēcīgi iegremdē cilvēkus dziļi pašreizējā momentā.

Mana paziņa Renata atsūtīja man sirsnīgu stāstu par Skaņu spēli. Viņas 73 gadus vecajai vecmāmiņai bija Alcheimera slimība, viņa arvien baidījās un nerada mieru. Bija grūti atrast kādas aktivitātes, kā, piem., pastaiga dabā, kas mazināja viņas bailes. 

Viesojoties, Renata iestūma Mari dārzā. Atceroties Skaņu spēļu vienkāršību, Renata aicināja Meri aizvērt acis un klausīties skaņās, kas ir tai apkārt. “Vecmamma”, viņa jautāja, “tu vari saskaitīt dažādās skaņas, ko tu dzirdi?”

Pēc 8 min, viņa uzmanīgi klausījās skaņās, izstiepa dūrē esošos pirkstus pēc katras skaņas. Tad, atvērusi acis, viņa sāka lēnām nosaukt katru skaņu, ko viņa bija dzirdējusi – putns, mašīna, cilvēku sarunas, vējš lapās, viņas mazmeitas smiekli, un kukaiņa lidojums.

Tikai pēc dažām minūtēm Skaņu spēles spēlēšanas, Renata bija izbrīnīta, Mari bija pārvērtusies. Viņa bija klusa un mierīga un viņas sejā bija redzams prieks. Mari mierīgums saglabājās pat stundu pēc tam.

Lai uztvere būtu dzīva un spirgta maņas, ir būt iedvesmotam…mirkļa brīnums ir katrs brīdis. Toro 

To perceive freshly, with fresh senses, is to be inspired … the age of miracles is [in] each moment –Thoreau

Skaņu spēles vienkāršība padara to veicamu gan bērniem, gan pieaugušajiem, lai savienotos tieši ar dabas vidi.

Spēles nolūks  – klusums, dziļa koncentrēšanās, paškontrole, mudinājums klusu uzvesties ārā.

Izvēlas vietu, kur sadzirdams soļu troksnis.

Dzīvnieki, dzīvnieki cilvēkiem palīdz attīstīt ciešu saikni ar dzīvniekiem. Iespējami divi spēles veidi. Pirmajā – izmanto dzīvnieku attēlus, un tas ir sirsnīgs un priecīgs; otrais – ir nopietnāks, bieži pamatīgāks un rada empātiju, pateicoties dzīvnieku vērošanai dabā.

Maskēšanās ir viena no visatzītākajām spēlēm, jo gan  bērni, gan pieaugušie kļūst koncentrētāki un mērķtiecīgāki, mēģinot saskatīt grūti atrodamos priekšmetus. Tā ir spēlē, lai iepazīstinātu bērnus ar dzīvnieku maskēšanās un pielāgošanās spējām.

Spēle iepazīstina bērnus ar dabas vidi, modina dabisko interesi par augiem, akmeņiem un dzīvniekiem.

Vadītājs pirms spēles salasa dabīgos objektus. Tiem jābūt pietiekamā daudzumā dabā, lai tos viegli varētu atrast. Neizmanto dzīvus objektus, piem., augus un kukaiņus.

Mērķis
• Iepazīt un praksē apgūt dažādus koksnes izmantošanas veidus, veicinot skolēna interesi par koka
amatniecību

Mērķis
• Svešvalodas zināšanu pilnveidošana saistībā ar meža tēmu un datora lietošanas prasmju attīstīšana,
veicinot starptautisku pieredzes apmaiņu

Mērķis
• Rosināt skolēnu interesi par tautas folkloru, ticējumiem un paražām, izglītojot skolēnus par koka
augšanas un koksnes izmantošanas ciklu

Mērķis:
• Iemācīties lietot vienkāršu pētniecības metodiku, apgūstot dažādas koku pazīmes un īpatnības

Šī aktivitāte modina un der par paraugu cilvēku mīlestībai pret visu esību. Paužot pateicību dabai, mēs veicinam pašu atbildību par to.  Daudzas reizes putni ir atsaukušies uz grupas dziedāto Putni gaisā tuvējos kokos ar bagātīgām dziesmām.

Džons Mūrs stāstīja stāstus par viņa tikšanos ar savvaļas dzīvniekiem, kokiem un vētrām kalnos. Viņa klausītāji jutās, ka atrodas tur patiesībā. Viena klausītāja sacija: “Mana piere juta vēju un lietu!” Kā jau minēts iepriekš, stāstu stāstīšana ir dalīšanās ar mūsu prāta pārdzīvojumiem (pieredzi).

Klausītājs patiešām pārdzīvo stāstījumu. Pētījumi liecina, ka stāstītājam un klausītājiem ir viena un tāda pati insulas aktivitāte, aktivitāte frontālajos smadzeņu apgabalos – tajos pašos, kas veicina pašapzināšanos un emocijas. Kad mēs stāstām iedvesmojošu stāstu par izcila naturālista dzīvi, ikviens klātesošais (tai skaitā stāstītājs) gūst  gan emocionālu, gan garīgu labumu.

Mūsdienu modernajā laikmetā, kad neiedomājami strauji notiek neiedomājamas pārmaiņas, izšķiroši svarīgi ir piedāvāt veselīgus lomu modeļus (kas kalpo par paraugu). “Tautas pazīst pēc cilvēkiem, kuri paši par sevi ir izcili” ir teicis kāds gudrs vīrs. Modernajā kultūrā, jaunie cilvēki vēlas līdzināties slavenībām sportā, mūzikā un filmu pasaulē.  Tāpēc izšķiroši svarīgi ir dalīties ar diženu cilvēku dzīvēsstāstiem, kuri dziļi rezonē ar pasauli un pilni ar rūpēm par savu tautu. Ja mēs to darām, mēs stāstam par tiem varoņiem, kurus patiesi ir vērts atdarināt. Kad mēs no jauna izdzīvojam dzīves pieredzi un pasaules skatījumu kāds tas ir Jonh Muir, Rachel Carson un Henry David Thoreau, tas sniedz gan saviļņojumu, gan pārveido mūs.

Ikvienu, bet īpaši bērnus, ļoti ietekmē noteikti lomu modeļi, kuriem viņi grib līdzināties. Aizraujoši stāsti no cilvēku dzīves, ja tos stāsta no visas sirds un dvēseles, atraisa mūsu iztēli un paplašina redzesloku. Izcilo dabas pētnieku dzīvesstāsti ir lielisks palīgs ne tikai, lai  atdzīvinātu un atklātu klausītājiem aizraujošu dabas pārdzīvojumu un tās gudrību, bet arī lai radītu izpratni par to, cik svarīgi ir dzīvot ar augstiem ideāliem.

Izvēlies personu, kuras dzīve un idejas tevi ir iedvesmojušas, un ir bijis pilnīgi jauns veids dzīvei un esībai. Tu pats esi iedvesmots, tādēļ tu spēj nest šo entuziasmu savā stāstījumā. Izvēlies jautru un aizraujošu stāstu kas pauž dabā pārdzīvoto. Sakārto savus stāstījumus pēc noskaņojumu: jautri, iedvesmojoši, dramatiski, tad dziļi jēgpilni – nodrošina auditorijas entuziasmu un jutīgumu.

Es pats esmu izstrādājis nodarbību sēriju, kurās es stāstu par Džonu Muiru, Džordžu Vašingtonu Kārveru un Asizes Svēto Francisku. Tavas pūles attaisnosies, redzot, cik dziļi cilvēkus aizkustina Kārvera gandrīz mistiskā saskaņa ar augu pasauli un mīlestība pret to, viņa pašaizliedzīgā kalpošana cilvēcībai, neuzvaramais gars. Aizkustina arī Svētā Franciska brālīgā mīlestība un cieņa pret visu Dieva radību, ieskaitot putnus, kokus un vēju. Viņa līdzjūtība, kas ne vienu reizi vien likusi viņam šķirties no pēdējā apģērba gabala, lai palīdzētu ciešanās nonākušam dzīvniekam, kā arī atvadīties no savas skopās maltītes, lai remdētu dzīvnieka izsalkumu. Un Džona Muira milzīgais prieks par dabu, viņa bagātā pieredze un neskaitāmie piedzīvojumi dabā!

Dziļas tikšanās ar citiem cilvēkiem un ar dabu ir brīnumains brīdis, ko varam atcerēties uz visu mūžu. Bet  šos mūsu nodomu dzīvi dzīvot daudz jēgpilnāk var viegli aizmirst. Vēstule sev notver cilvēku tābrīža iedvesmu vēstulē, kas tiek rakstīta pašam sev. Vienu mēnesi vēlāk, šī vēstule tiek nosūtīta viņiem kā atgādinājums par dzīves augstākajām prioritātēm.

Ja jūs pats gribētu izveidot savu mežu, kāds tas izskatītos? Šī nodarbība palīdzēs bērniem rosināt domas par ilgtspēju un skaistumu, lietojot iztēli.

Šī aktivitāte palīdz sajust vienotību ar visām lietām.

Reiz kādā Dienvidkalifomijas mežā 12 zēni un es veicām pastaigu, pusstundu paliekot vienatnē pilnīgā klusumā. Tad mēs gājām pa kādu ceļu, kas bija aizaudzis un koku noēnots, uz vietu, kur varējam redzēt lielo Mohevas tuksnesi, kas pletās tālu lejā. Putni un kukaiņi dziedāja korī, un gaiss šķita kā elektrizēts no mūsu klusēšanas. Zēns, kurš bija kaut ko saskatījis, uzsita pa plecu savam biedram, norādīdams uz kaut ko, kas piesaistīja viņa uzmanību. Zēna acis liecināja par dziļu mieru un prieku, kas bija viņu pārņēmis.

Mēs redzējām stirnu, kas lēni nāca pretī, aizrāvusies ar ceļmalas krūmu vērošanu. Kad mēs bijām tikai desmit metru attālumā, viņa graciozi pacēla galvu un mierīgi uz mums paskatījās. Viņas acis bija tik nevainīgas un uzticīgas, ka tās atkausēja mūsu sirdis: reti mūs daba pieņem tā vienkārši bez ierunām, kā šoreiz to izdarīja šī maigā radība. Tā bija neparasta sajūta, it kā mēs būtu atgriezušies mājās pēc ilgas trimdas.

Desmit minūtes vēlāk mēs uzdūrāmies trim koijotiem, kas skrēja gar ceļu. Kā kucēni tie dažus soļus paskrēja, tad apstājās un iekaucās, grozot galvas no vienas puses uz otru un ziņkārīgi mūs vērojot.

Mēs sasniedzam klints ragu, no kura bija pārredzams tuksnesis, un stāvējām tur stundu vēl joprojām klusēdami un ļaujot satumstošajai tuksneša pasaulei mūs uzsūkt sevi.

Salokāmais dzejolis ir lielisks dabas pārzīvojumu apkopošanas veids. Šī aktivitāte ir radīta North Carolina Bound School.

Mēs atradāmies dziļi nacionālā parka Lielas Dūmakainais kalnsa  mežos uz mazas saliņas, kurai vienā pusē brāžas ūdens straume, bet otrā pusē rāmi viļņojās ezeriņš. Tā bija burvīga vieta, ārkārtīgi piemērota Dabas refleksijām. Visi piecdesmit mūsu grupas cilvēki bija pilnīgi iegrimuši dabas skaistuma vērošanā. Daži sēdēja uz klintīm strauta malā, citi bija iekārtojušies zem kokiem un lūkojas pāri ezeram. Visi bija ļoti mierīgi, modri un vērīgi. Katram no mums rokās bija kartīte, uz kuras bija uzrakstīta kāda iedvesmojoša atziņa un dabas meditācija, ko izmantot, lai koncentrētu uzmanību. Vēlāk mēs dalījāmies pārdzīvotajā un izjustajā. Pat tik lielā grupā, kāda bijām mēs, varēja just klusu saskarsmi ar dabu. Dabas refleksijas ir lielisks paņēmiens klusu pārdomu noskaņas un dziļas saiknes radīšanai starp dalībniekiem.

Padziļinātas vides izziņas programmas laikā dalībnieki bieži piedzīvo brīžus, kad “saplūst ar dabu”. Īpašie momenti ļauj šos dziļos, bieži vien nepaustos pārdzīvojumus paust, pastāstīt citiem, apzināt pārdzīvoto, daloties ar šo pārdzīvojumu vienam ar otru.

Pieliekot izdomu, ar 40-60 soļus garu virvi jūs varat radīt neiedomājamu piedzīvojumu citiem. Atrodi klaju vietu ar interesantiem objektiem, vecs koks, sūnām noklāts laukakmens, nokritis baļķis, un dažādas mikrovides. Izvēlies taku, pa kuru ir šie objekti un vietas. Tad novelc virvi pa taku kā ceļvedi dalībniekiem ar apsējiem. Pārliecinies, ka tajā nav indīgi augu, kukaiņu ligzdošanas vietas, akmeņi, zem kuriem varētu būt čūskas.

Arī tipisks pilsētas parks var būt noderīgs aklajai takai. Iešana ar aizsietām acīm pastiprina citas maņas un padara pat salīdzinoši vienkāršu taku aizraujošu.

Aicini abus dalībniekus būt klusiem, kamēr partneris ar aizsietām acīm pēta īpašo vietu un iet uz un no tās. Pastāsi: ”Ar apsējiem jūs esat daudz uzmanīgāki, un jūs varēsiet vieglāk atrast īpašo vietu atkal ar atvērtām acīm.”

Es spilgti atceros savu pirmo pārdzīvojumu ar aizsietam acīm. Mani aizveda pa taku uz upes pieteku, kurā es iebridu līdz ceļiem un, šļakstoties ūdenim, varēju izjust straumes tecējumu. Tad mans vadītājs pajautāja, vai man ir vēlēšanās iet par straumi lejup. Un tad mēs devāmies tālāk. No sākuma mēs gājām pavisam piesardzīgi, bet drīz vien es jau biju spējīgs atbrīvoties un atdod sevi straumei, ļaujot tai mani nest, kur vien vēlas. Milzīgu prieku man sagādāja sānstraumes, kas lieca un grieza manu ķermeni, kamēr klunkstēšana, rēkšana, gaisa švīkoņa un burbuļošana visapkārt man veidoja visbrīnišķīgāko mūziku. Es nekad nebiju zinājis, ka upes pieteka var būt tik brīnišķīga!

Saulrieta gleznainās krāsas vada mūs maģiskā krēslā. Šajā laikā, modrs vērotājs var redzēt daudzas brīnumainas pārvērtības un notikumus. Kaut arī šo pāreju mēs visi savā dzīvē esam redzējuši daudzreiz, to ikreiz ar prieku var veikt arvien no jauna.

Vertikālā poēma ir populārs Pētnieka ceļveža nodaļas Ceļo uz dabas sirdi uzdevums. Taču to var lietot arī kā atsevišķu aktivitāti.

Lai izmantotu Vertikālo poēmu, vispirms aplūko kaut ko valdzinošu – varbūt tas ir pļavas zieds vai jūras līcis.

Indiāņiem dziļas dabas zināšanas nāk no pašas dabas. Ceļojums uz dabas sirdi dod iespēju sajust sevi kā dabas daļu – ieklausīties tajā, un pilnībā izdzīvot to, kā to dara iezemieši.

Putni simbolizē brīvību un eleganci, un tie ir uz mūsu planētas vieni no visiedvesmojošākajiem dzīvniekiem. Vislabākais veids, kā iepazīstināt cilvēkus ar putniem, ir nodrošināt tuvu tikšanos ar tiem. Patiesībā putnus ir viegli atsaukt.  Ir tik jauki vērot, kā putni tepat lidinās no viena zara uz citu. Daudzi draugi un skolēni ir kļuvuši par putnu entuziastiem uz visu mūžu pēc šādas pirmās tuvās tikšanās ar tiem. Taču šādai pievilināšanai ir jābūt pārdomātai. Esi uzmanīgs, jo tas var traucēt ligzdojošos putnus.

“Klusās medības” praktizē Amerikas indiāņi. Drosminieks, kas šādi gribēja medīt, izvēlējās vietu, ko viņš labi pazinājs un, kura viņu saistīja. Viņš apsēdās mežā vai uz kalna nogāzes un noskaņojās uz mierīgu un modru novērošanu. Ja viņa ierašanās bija izraisījusi satraukumu apkārtējos dabā, viņš pacietīgi gaidīja, kamēr dabas pasaule atgriežas pie tās ierastā, harmoniskā ritma. Parasti šāda “mednieka” vienīgā vēlēšanās bija novērot un mācīties.

Iedomātais koks, iespējams, ir viena no visefektīvākajām šīs grāmatas aktivitātēm ekoloģiskās apzināšanās un ētikas apgūšanai. Tas tik ļoti iepriecina sirdi, redzot dalībniekus “kļūstam” par kokiem, pilnīgu paša iegremdēšanos meža dzīvē, redzot tādu cēlu īpašību kā labsirdības un līksmas harmonijas izpausmi.

“Vēl ilgi pirms saullēkta tās sāka gatavoties lidojumam. Kad plāns bija pārspriests, to balsīs ieskanējās viegls satraukums. Tās sāka strauji grozīt galvas, un tad pēkšņu, iegriežoties pa vējam, visas bija gaisā, četrpadsmit vai četrdesmit uzreiz, ar uzvaras saucienu platiem spārniem šķeļot tumsu. Tās riņķoja, strauji celdamās gaisā, un izzuda skatienam. Arturs sāka justies neveikli. Viņš kļuva nemierīgs… Viņš vēlētās pievienoties un izjust rīta lidojumu, kas acīmredzot bija tik patīkams. Viņu vidū valdīja draudzība, brīva disciplīna un dzīvesprieks. Kad Arturam blakusstāvošā zoss izplēta spārnus un savēcināja tos, viņš gluži neapzināti izdarīja to pašu.”

No T. H. Vaita grāmatas “Pagātnes un nākotnes karalis”

Kad biju bērns, pie manām mājām es ievēroju mazu putniņu – slaidu, krāšņu, sarkankrūtīša lielumā. Es tādu nebiju redzējis nekad iepriekš. Galva un mugura bija melni, acis – sarkanas, sāni – kastaņkrāsā, bet vēders – balts. Izplestajos spārnos vizēja žilbinoši plankumi. Kad tas lidoja, bija brūnā, baltā un melnā sajaukums. Es nezināju nevienu, kurš varētu pateikt man, kā šo putnu sauc, kamēr uztrenēju skatienu atrast vajadzīgo putnu starp simtiem citiem attēlos putnu ceļvedī.

Katru dienu divu nedēļu garumā es devos ārā un vēroju šos putnus. Es redzēju kā viņi pavilka sāņus lapas un zariņus, lai atrastu barībai kukaiņus un sēklas. Tie darbojās ar lapām tik sparīgi, ka sataisīja lielāku troksni kā briedis. Tiem bija trallinoša dziesma un kaķim līdzīgs Mjau. Man šie putni bija brīnišķīgi un mistiski.

Manī interese par šiem putniem ir augusi mūža garumā un pārtapusi par putnu vērošanu. Tas, ka netika atrasta ātra atbilde, jo ilgāk kvēlo šī ziņkārei, jo vairāk tu mācies. Visas dziļās zināšanas ir dzimušas no brīnuma un atklājuma.

Tieši kā šī putna gadījumā.

Šī spēle ļauj skatīt attēlu ar svaigu skatienu, nesabojājot to ar  prekoncepcijām. Tā ka klausoties ir augsta uzmanības intensitāte, tā tiek saglabāta arī skatot attēlu.

“See how willingly Nature poses herself upon photographers’ plates. No earthly chemicals are so sensitive as those of the human soul.”  -John Muir

Fotokamera pārtrauc domas un nemierīgumu, un spēlētāji visu spēj saskatīt skaidri. Tās sniegtais pārdzīvojums ir viens no visspilgtākajiem un visneaizmirstamākajiem, kas doti šajā grāmatā.

Kokiem, kā teica Budda, piemīt neiedomājama laipnība  un labvēlība un tie iedvesmo cilvēka garu. Zinātniskie pētījumi liecina, ka tie nomierina un veicina garīgo un radošo izaugsmi.

Spēle ar kokiem mūs vieno neaizmirstamā veidā.

Aizsieto acu aktivitātes rosina uztveri, saasinot citas maņas. Šo spēli var izmantot, lai ar grupu uzmanīgi ceļotu noslēpumainā vidē – saules piepildītā mežā, dzīvā ar putnu dziesmām, vai arī izmantot ceļā uz brīnišķīgu dabas ainavas skatulaukumu.

Es sēžu stundām ilgi, vērodams putnus vai gliemežus, vai lūkodamies ziedā. Kad es vēroju kādu jaunu augu, es apsēžos viņam blakus minūti vai dienu, lai padarītu to par paziņu un cenšos sadzirdēt, ko tas man stāsta.

John Muir: My Life with Nature

Šī rotaļa ir pielāgota dabas objektu atrašanai un atpazīšanai.

Klejojot pa pasauli es meklēju atbildes par lietām, ko es nesapratu. Kāpēc ledāji pastāv kalnu virsotnēs…. Kā putns var noturēt pats sevi gaisā? Leonardo da Vinči

Zinātkāre ir viena no visbrīnišķīgākajām cilvēku īpašībām jo tā paver mums jaunas pasaules, zināšanas un iespējas. Bērnībā esošā zinātkāre un brīnuma sajūtai būtu jāpavada ikvienu visu dzīvi.

Ziņkārība vai izteikta interese veicina radošumu un inovāciju. Kad mēs esam zinātkāri, mēs lietas skatam ar svaigu, nenogurušu skatienu, mēs sākam ievērot dzīves nianses. Vērtēšanas un prekoncepciju izvirzīšanas pārtraukšana palīdz mums lietas skatīt esošajā momentā, kādas tās patiesi ir.  Mēs atklājam neikdienišķo ikdienišķajā.

Veicams:

• Dienā, it visur;
• 2 vai vairāk cilvēkiem;
• 5 gadi un vecākiem.

Spēle palīdz bērniem noteikt un atcerēties tuvākajā apkaimē augošos kokus un krūmus. 

Šī ir spēle ļoti skaidri parāda visa  ciešo saistību un atkarību dabā, to kā gaiss, akmeņi, augi un dzīvnieki darbojas kopā līdzsvarotajā dzīvības tīklā.

Veids, kā var apgūt zināšanas par dabu, ģeogrāfiju, uzzināt par dabas pētnieku dzīvi un māca ētiku.Tā ir spēle lietainam laikam. 

“Dabas bingo” spēlē ir tāda pati kā loto, tikai skaitļu vietā ir dabas priekšmeti.

Suņu pajūgs ir lieliska spēle pieaugušajiem un pusaudžiem, grupas vadības un sadarbības principu demonstrēšanai. Ar sniegu bagātās zemēs suņu pajūgi ir ievērojami ar to nerimstošo skriešanas un smago ragavu vilkšanas sparu. Tikai tagad to veiks cilvēki. Suņu pajūga panākumu atslēga ir izmantot katra suņa stiprās puses. Daži suņi ir ļoti spēcīgi, bet tie nav pietiekoši paklausīgi. Citi suņi ir paklausīgi, bet nav tik pārliecināti par sevi. Spēcīgos suņus, kuri tomēr nav ļoti paklausīgi, novieto pajūgā tuvāk ragavām, kur tie var labi darīt savu smago darbu un sekot citiem suņiem. Priekšējie suņi ir komandas suņi. Tie ir labākie, kam seko pārējiem suņi. Tie nodrošina saskanīgu ragavu vilkšanu. Daži suņi izbauda mentāli pārmaiņas, tiem esot par vadošo suni. Pajūga brauciens ir atkarīgs no vadošā suņa spējas uzklausīt un sekot braucēja komandām un pieņemt tūlītējus lēmumus, kad tas ir nepieciešams. Abiem vadošajiem suņiem ir jābūt gudriem, lai komanda arvien pārvietotos ātri.

Aktivitāte ļoti veicina grupas radošumu un noder kā bērniem tā arī ģimenēm. Kā izveidot dzīvnieku no ķermeņa daļām? Vairākiem dalībniekiem grupā jāprezentē spārni vai kājas – katrs vienam dalībniekam.

Šajā spēlē grupai jāattēlo kāds dabas process, piemēram, tauriņa dzīves cikls, gadalaiku maiņa, apledošana vai saules sistēma, ūdens riņķošana dabā, barības ķēde, fotosintēze vai pat leduslaikmeta iestāšanās. Vadītājs var izmantot to iepriekšējās stundās apgūtā mācību satura eksperimentālai apgūšanai.

1980-tajos gados veidotā spēle palīdz saprast kokā notiekošos procesus. Bērniem patīk šī aktivitāte, jo zināšanas tiek apgūtas brīvi un kinestētiski. Turklāt to pavada spontāna jautrība un draudzīgas jūtas starp grupas dalībniekiem.

Šai spēlei piemīt maģisks spēks – tā vienlaikus rada jautru un biedrisku atmosfēru un iemāca dalībniekiem koka uzbūvi. Tā ir apbrīnojami piemērota grupas saliedēšanai.

Koka būvēšanai ir nepieciešami vismaz 20 dalībnieki. Lielākais zināmais dalībnieku skaits ir 700 simti, ko vadīja TreePeople Losandželosā. Aktieris Gregory Peck spēlēja vienu no koka serdēm.

Dzīvības piramīda demonstrē barības ķēdes un citas ekoloģiskās likumsakarības aktīvā un praktiski apgūstamā veidā.

Šajā spēlē viss ir kā spraiga sižeta filmā – saspringts sižets un mazas paglābšanās iespējas. Tā demonstrē barošanās ķēdi un dzīvnieku uzvedību, kas palīdz dalībniekiem attīstīt koncentrēšanās spēju un paškontroli.

Kode izmanto eholokāciju. Tā neizmanto redzi, lai sajustu insektu lidošanu. Šī spēle praktiski māca eholokācijas principus, kā dzīvnieku adaptācijas veidu un plēsēja-upura attiecības, kā arī veicina dziļāku klausīšanos un koncentrāciju. Nepieciešami 8 vai vairāk dalībnieki.

Lieliska aktivitāte ar bēgšanu un ķeršanu, lai atkārtotu stundā apgūto mācību saturu.

Dzīvnieku mīklas aizraujošā veidā palīdz apgūt zooloģiju un dzīvnieku ekoloģiju. To var spēlēt iekštelpās vai ārā, un tā ir laba aktivitāte lietainā dienā. Dramatiskas kulminācijas brīži pārsteidz spēlētājus atkal un atkal, izraisot satraukumu un smieklus. Pēc spēles tās dalībnieki ir dedzīgi lasīt norādes un meklēt interesantus faktus par dzīvniekiem nākamajai reizei.

Dzīvnieku mīklu spēle ir lielisks veids, lai rosinātu grupas entuziasmu plūstošās mācīšanās nodarbības sākumā. Tā palīdz lauzt pasivitātes ledu un rada kopības sajūtu grupā. Nepieciešami 5 – 30 dalībnieki.

Spēle nekavējoši iesaista. Spēles dalībnieki mācās klasificētu dzīvniekus, dzīvnieku uzvedību un ieradumus, pilnveido jautāšanas un kritiskās domāšanas prasmes.

Entuziasma rosināšanas spēles katram dalībniekam sniedz patīkamu personisku izaicinājumu un sirsnīgu piedalīšanos.

Iedomājieties pēcpusdienu, kad dalībnieku interese ir atslābusi. Noasa šķirsts var to atjaunot. Ātra un vienkārša spēle atjaunos sagurušo noskaņu. Spēle dod enerģiju un novērš pasivitāti un diskomfortu.

Deguni ir lieliska aktivitāte, lai uzsāktu ceļojumu dabā. Katram sēžot savā krēslā, dalībnieki kļūst ziņkārīgi un ļoti iesaistīti.

Deguni ir apgalvojumu spēle, kura sākas ar vispārīgu apgalvojumu par dzīvnieku. Apgalvojumu stāstīšanas gaitā tie kļūst konkrētāki, līdz atbilde ir pašsaprotama.

Šī jautrā nodarbības sākšanas aktivitāte palīdz dalībniekiem satikt un iepazīt vienam otru. Viens spēlētājs jautā jautājumu otram, tas – jautātājam. Lai ienestu vairāk interaktivitāti, spēlētājiem izstāsta, ka tiem ir jājautā tikai viens jautājums un atbilde nevar būt pārāk gara. Tā ka spēles mērķis ir nepazīstamu cilvēku satikšana, jāiesaista spēlētāji, kuri nav pazīstami.