Vielas:

• alumīnija nitrāta šķīdums, 0,5 M , 3 ml ( m=19 g; V= 3 mL);
• nātrija hidroksīda šķīdums, 1 M, 2 mL (m= 0,08 g; V = 2 mL);
• konc. nātrija hidroksīda šķīdums, 1 mL (m = 0,08 g; V = 1 mL);
• amonija hlorīda šķīdums, 1 M, 3 mL (m= 0,160 g; V = 3 mL).

Piederumi:

• mēģene,
• 3 plastmasas pipetes.

1. Iepilina ar pipeti mēģenē  ~2 mL alumīnija nitrāta šķīduma.
2. Piepilina ar pipeti mēģenes saturam   ~1 mL 1 M NaOH šķīduma un novēro baltu recekļveida nogulšņu veidošanos.
3. Pievieno iegūtajām nogulsnēm  1 pilienu konc. NaOH šķīduma un novēro nogulšņu izšķīšanu.
4. Pievieno reakcijas maisījumam  ~2 mL amonija hlorīda šķīduma un novēro balto nogulšņu veidošanos.

Par amfotērajiem sauc hidroksīdus, kuri spēj reaģēt gan ar skābem, gan ar sārmiem,veidojot sāļus.

(!) Eksperimentu ieteicams veikt velkmes skapī, jo reakcijas rezultātā var izdalīties amonjaks.

Nogulšņu rašanos un pazušanu ieteicams vizualizēt ar ķīmisko reakciju vienādojumiem, kas palīdzēs radīt priekšstatu par komplekso savienojumu īpašībām.

Amonija hlorīda vietā ir iespējams izmantot sālskābi, lai eksperiments būtu mazāk kaitīgs.

Reaģējot ar skābēm rodas sāls un ūdens.

2Al(OH)₃ + 3H₂SO₄ → Al₂(SO4)₃ + 6H₂O

Reaģējot ar sārmu šķīdumiem rodas kompleksais sāls.

Al(OH)₃ + 3KOH → K₃[Al(OH)₆] Kālija heksahidroksoalumināts

Karsējot sadalās.

2Al(OH)₃ → Al₂O₃ + 3H₂O↑

Alumīnija hidroksīdu iegūst no alumīnija sāļu ūdens šķīdumiem vai no alumīnija hidroksoaluminātiem, tiem reaģējot ar oglekļa dioksīdu. Reakcijā rodas baltas recekļveida nogulsnes, kas var veidot koloidālu šķīdumu, jo izgulsnētais hidroksīds satur lielu daudzumu saistīta ūdens, tāpēc pareizāk to attēlot ar formulu Al(OH)3⋅nH2O. Ja alumīnija hidroksīdu karsē, tas pārvēršas dehidratētās formās un alumīnija oksīdā. Alumīnija hidroksīdu un tā dehidratētās formas lieto par adsorbentiem tehnikā un medicīnā, piemēram, dzeramā ūdens attīrīšanai, kuņģa slimību ārstēšanai. Izmanto arī kā pildvielu ar antipirēna īpašībām: alumīnija hidroksīda piedeva mazina izstrādājuma materiāla degtspēju. (Pēc Bergmanis U. Neorganiskā ķīmija vidusskolām. Lielvārds. 1996. 69 – 74.)

Eksperimentu uzlaboja un teorētisko pamatojumu izveidoja: Ilze Seglēre, Latvijas Universitāte “Dabaszinātņu un IT pedagogs”.