Vielas:

• analizējamais paraugs.

Piederumi:

• piesta ar piestalu;
• kušanas temperatūras noteikšanas aparāts;
• kapilāri;
• piestas.

1. Iepilda paraugu kapilārā (parauga augstums kapilārā ~5 mm), kuram viens gals ir aizkausēts.
2. Saberž paraugus piestā nepieciešamības gadījumā.
3. Ievieto piepildīto kapilāru kušanas temperatūras noteikšanas aparātā.
4. Palielinot lēni temperatūru, novēro, kādā temperatūras intervālā paraugs izkūst.
5. Atzīmē vidējo temperatūru.
6. Atkārto eksperimentu vēl divas reizes.

Metodes princips
Kušanas temperatūra ir temperatūra, kurā viela sāk kust (paaugstinot temperatūru) vai sāk kristalizēties (pazeminot temperatūru). Tīrām, kristāliskām vielām kušanas temperatūra parasti ir konstants lielums. Kristāliskai vielai kušanas temperatūrā cietā un šķidrā fāze ir līdzsvarā.

Darba uzdevums
1. Noteikt kušanas temperatūru dotajiem paraugiem un analizējamajam paraugam.
2. Noteikt vielas tīrību.
3. Identificēt pēc kušanas temperatūras analizējamo paraugu.
4. Aprēķināt iegūtajiem mērījumiem vidējo aritmētisko, standartnovirzi, relatīvo
standartnovirzi un drošības intervālu.

Izmantojot iegūtos rezultātus, nosaka vielas tīrību.
Analizējamo paraugu identificē atbilstoši tā kušanas temperatūrai ievērojot visus drošības noteikumus.

Sagatavoja: Kristīne Juhņeviča, e-pasts kristine.juhnevica@lu.lv

Adaptēts no: Eiropas Sociālā fonda projekts “Nozaru kvalifikācijas sistēmas izveide un profesionālās

izglītības efektivitātes un kvalitātes paaugstināšana, pieejams “https://visc.gov.lv/profizglitiba/eksameni/dokumenti/projekts/kim_pke/prakse.pdf