2.17. Maskēšana (Kornels, vides spēle)

Vislabākais laiks spēlei – mājupceļš no nakts pārgājiena. Bet to var spēlēt arī jaukā vasaras vakarā, kad krēsla nemanāmi pārvēršas nakts tumsā.

Amerikas indiānis, mednieks, kas reizēm ar nolūku uzvilka maskēšanās tērpu, mēģināja pat domāt līdzīgi un it kā ieiet tā dzīvnieka vai objekta tēlā, ar kuru viņš personificējās. Indiānis zināja, ka briedis, lācis vai putns, ko viņš medī, var atklāt viņa klātbūtni ne tikai ar acu, deguna un ausu palīdzību, bet arī ar spēju “sajust” cilvēka klātbūtni. Tie, kas slēpjas, var mēģināt noskaņoties uz šo intuitīvo spēju, kas piemīt arī cilvēkiem.

Tie, kas slēpjas cenšas sajust, ka viņi ir apkārtnes dabiska sastāvdaļa. Meklētāji savukārt var censties sajust svešinieka klātbūtni starp akmeņiem un lapām.

Nepieciešams: 1

Kabatas baterija.

Darba gaita: 2

  1. Sadala grupu 2 komandās – viena slēpjass, otra meklē.
  2. Tie, kas slēpjas, izklīst gar noteiktu takas daļu. Cik tuvu takai viņi slēpsies, tas atkarīgs no mēness spožuma un no tā, vai ķērājiem ir kabatas baterijas vai lukturīši. Tā kā viņiem jābūt labi redzamiem vismaz no viena takas punkta, tad tiem, kas slēpjas, jāmēģina saplūst ar kādu no apkārtnes objektiem, lai viņi paliktu neredzami.
  3. Tiklīdz visi meklētāji paiet paslēptajam garām (viņiem jāiet cieši kopā), viņš drīkst sevi atklāt.

Metodiskās norādes: 3

Miers, vērīgums.

  • 4 un vairāk cilvēki.
  • 7 un vairāk gadi.

 

Adaptēts pēc J. B. Cornell. Sharing Nature: Nature Awareness Activities for All Ages. Nevada City, Crystal Clarity Publishers. 2015. Sagatavoja Jāzeps Logins